Ak, Žanna, Žanna (Žanna D’Arka)

              Esmu liela mūziklu cienītāja. Patiešām. Tāpēc apmeklēt mūziklu teātrī šķiet pašsaprotami. Bet tas, diemžēl, ne vienmēr izrādās tas, ko gaidi. Šīs būs manas pārdomas par Dailes teātra izrādi “Žanna D’Arka”.

Izdzirdot Kārļa Lāča un Dž.Dž.Džilindžera vārdus ataust atmiņas. Viņu biogrāfijā ir vairāki mūzikli (“Pūt, vējiņi”Liepājas teātrī, “Oņegins” Dailes teātrī), par kuriem es esmu ļoti augstās domās. Jā, katrā ir savas problēmas, bet kopumā abus atceros joprojām, lai gan pagājis jau pamatīgs laiciņš, kopš tos redzēju. Izrietot no šī, protams, man radās interese par “Žannu D’Arku”. Par vēsturisko varoni biju dzirdējusi ļoti maz, bet pirms izrādes speciāli painteresējos, lai būtu gatava un tomēr neierastos teātrī galīgi nejēdzot uz ko nāku. Neskatoties uz to, ka neesmu pēdējā laika Džilindžera daiļrades cienītāja, cerības liku lielas, jo cerēju, ka mūzikli iespējams ir režisora žanrs. Pēc šīs izrādes noskatīšanās vairs neesmu gluži pārliecināta.

ZANNA_DARKA-Janaitis-1683
Skats no izrādes. // Foto: Gunārs Janaitis.

Izrāde sākas ar ļoti skaļu mūziku un masu skatu ar franču tautu. Vizuāli ļoti līdzīgi “Pūt, vējiņiem”. Lai gan šis man lika noraustīties sēdvietā, nodomāju: “Vismaz ir jauda.” Un gods kam gods, masu skati visas izrādes laikā saglabāja gan jaudu, gan bija izklaidējoši. Pie tiem pamatīgi strādājuši ir ne tikai aktieri, bet arī horeogrāfe Inga Krasovska. Ļoti slavējama pirmajā cēlienā bija arī mazās Žannas atveidotāja, kuras vārdu diemžēl nosaukt nevaru, jo neskatoties uz to, ka šo lomu spēlē 3 meitenes, programmiņā netiek norādīta kura spēlē kurā izrādē. Jebkurā gadījumā, meitene bez šaubām ir talantīga un ne tikai skaisti nodziedāja, bet parādīja arī labu aktierspēli. Jāsaka, ka šīs, laikam, būs vienas no retajām tiešām pozitīvajām kritikām, ko varu par šo izrādi izteikt.

Scenogrāfiju ir veidojis Mārtiņš Vilkārsis. Tā ir izstrādāta jaudīga un vizuāli atbilstoša stāstam par tādu cīnītāju, kāda bijusi Žanna. Cits sakāmais man ir par video, kas tika rādīti skatuves aizmugurē, dažādu dziesmu laikā. Videomākslinieks Artis Dzērve uz skatuves notiekošo ir sapratis ļoti tieši un izlēmis vēstījumu paspilgtināt ar video fonu. Daži piemēri man īpaši “iekrita” acīs, precīzāk – divi. Pirmkārt, aina, kur 1.cēliena beigās Žanna dodas cīņā par Francijas brīvību un fonā tiek rādīts izrādes plakāts ar zelta jātnieku. Labi, vēstījums par drosmi un cīņu ir skaidrs, bet manuprāt, tas bija pilnīgi lieki un parspīlēti. Otrkārt, 2.cēliena aina, kad Žanna (Ilze Ķuzule – Skrastiņa) un Žans (Intars Rešetins) izpilda “Žannas un Žana mīlas duetu”. Lai gan, Žanam būtu tikai jāiznāk no aizkulisēm, pateicoties video fonā, rodas iespaids, ka viņš nokāpj no mākoņiem. Atkal varu iztēloties, kas ar to bija domāts, bet arī bez tā varēja iztīkt. Pat Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi man  vairākās situācijās radīja jautājumus, un tas priekš manis ir jaunums. Vienīgie kostīmi, kas man tiešām patika bija visiem fona varoņiem (galminieki, tauta, karavīri u.c.). Lielākā daļa pārējo kostīmu man šķita pārspīlēti un juceklīgi, bet tā noteikti nebija izrādes lielākā problēma. Vizuālajā noformējumā, manuprāt, galvenā vaina ir parūkas, kas ir uzvilktas galvā gandrīz visiem aktieriem, kam ir daudzmaz nozīmīgas lomas. Vai tiešām ir nepieciešams Ilzei Ķuzulei – Skrastiņai uzvilkt blondu, garmatainu parūku, ja aktrise pati var lepoties ar skaistiem, gariem matiem? Un viņa nebūt nebija vienīgā, kura bez parūkas varēja iztikt. Nezinu, kurš to izdomāja, bet tā bija slikta izvēle.

ZANNA_DARKA_ILZE-Janaitis-3494
Žanna – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, karalis Šarls VII – Artūrs Skrastiņš // Foto: Gunārs Janaitis

Kas attiecas uz aktieriem, tiem īsti neko pārmest nevaru. Visi dara ko var un dara to labi, bet jautājums ir kāpēc kas tāds vispār būtu jādara. Saistībā ar aktieriem man ir divas lielas mīklas, kuras laikam var atšķetināt vien pats režisors. Pirmkārt, kāpēc vienam no Latvijas labākajiem aktieriem, Artūram Skrastiņam, būtu jāspēlē karalis Šarls VII, kas tiek parādīts kā galvenais komiskais varonis un kam ap pleciem ir apmesta nedabiskas krāsas, mākslīgā kažokāda? Starp citu, šim varonim noteikti bija potenciāls būt interesantam un arī ļoti svarīgai daļai no stāsta, bet diemžēl vairākos gadījumos es nesapratu, kas notiek un kāpēc. Jau atkal – tā nav Skrastiņa vaina, jo nospēlēja viņš savu lomu godam. Otrā mīkla, vai pareizāk sakot, vilšanās ir saistīta ar Intaru Rešetinu. Un ne jau tāpēc ka slikti spēlēja. Tāpēc ka tik maz jāspēlē. Izdzirdot, ka Rešetinam jāspēlē galvenais mīlnieks, šķita ka nu būs skaisti. Diemžēl tā nenotika, Žans nodziedāja vien sivas dziesmas kopā ar Žannu, un Rešetina uznāciens būtībā bija beidzies. Žēl, jo man patika.

Kas attiecas uz citām lomām, kurām ir daudz maz svarīga nozīme stāsta attīstībā, varu komentēt gandrīz tikai aktieru vokālās spējas, jo tēliem, manā skatījumā, bija pārāk maza attīstība. Nevienam nav noslēpums, ka Gints Grāvelis (bīskaps Kašons) un Artis Robežnieks (lauku mācītājs) ir apveltīti ar labām vokālajām spējām, lai gan neesmu pilnīgi pārliecināta, ka Grāvelim vajadzētu atvēlēt dziedāt tik ļoti zemu partiju. Ģirta Ķestera atveidotais Žils de Rē, tāpat kā, liela daļa iepriekšminēto varoņu ļoti mulsināja ar savu vizuālo izskatu, jeb precīzāk – sievišķīgo parūku. Ērika Eglija, kas atveido Aragonas Jolandu, kā pierasts, parādīja labu vokālo sniegumu, bet gluži tāpat kā Ģirta Ķestera atveidotais Žils de Rē, vizuāli izskatījās tiešām mulsinoši. Es turpināšu vainot parūkas. Ievai Kerēvica un Lauris Dzelzītis, kas atveido Žannas vecākus palikuši atmiņā pozitīvi, jo Ieva Kerēvica, pati būdama vokālā pedagoģe priecēja ar vokālo sniegumu, un ne viņas ne Dzelzīša varoņi nebija pārspīlēti. Uz skatuve gan abi parādījās uz īsu laiku, līdz ar to, neko vairāk pateikt nevaru.

ZANNA_DARKA_ILZE-Janaitis-3629
Žanna – Ilze Ķuzule – Skrastiņa. // Foto: Gunārs Janaitis

 

Ilze Ķuzule – Skrastiņa, Žannas lomā, bija izrādes labākā daļa. Es nepiederēšu pie tiem skatītājiem, kas apgalvo, ka viņas sniegums ir izcils vai ģeniāls, bet novērtēt es to spēju. Viņas izpildījumā Žanna lielākajā daļā gadījumu nešķita pārspīlēta, neskatoties uz iestudējuma specifiku. Man bija nelielas problēmas tādās ainās, kā aina, kurā jau pieaugusī Žanna atkal sadzird balsis. Grūti pateikt, kas ir pie vainas šādam risinājumam, bet šajā ainā Žanna izskatījās pēc epileptiķes. Protams, uz skatuves daudz ko ir sarežģītāk īstenot, bet noteikti varēja iztikt bez aktrises mutes kustināšanas līdzi balsīm. Tas, manuprāt, bija pamatīgs pārspīlējums. Citādi Ķuzule – Skrastiņa, kā jau lielā daļā savu lomu, mani priecēja. Arī vērtējot pēc vokālajām spējām, uzskatu, ka aktrise izdara kārtīgu darbu un apstiprina manas pozitīvās cerības. Pati vienmēr esmu apbrīnojusi aktierus, kas spēlē mūziklos, jo tiem ir jāmāk labi izdarīt viss. Viņiem ir jādzied, jādejo un vēl arī labi jātēlo. Tā ir atzinīga piebilde visiem aktieriem.

Kas attiecas uz mūziku, tur man ir nedaudz vairāk, ko teikt. Kārlis Lācis ir talantīgs komponists, un es neapgalvošu pretējo, bet viņa komponētajos mūziklos ir viena problēma – visos iepriekšminētajos ir vērojami ļoti līdzīgi motīvi. Ja salīdzinot “Pūt, vējiņus” un “Oņeginu” es līdzību tik ļoti nemanīju, tad pievienojot klāt vēl “Žannu D’Arku” ir dziesmas, kurās līdzība ir īpaši jūtama. Nekāda lielā mūzikas pazinēja gan neesmu, tāpēc varu spriest tikai no parasta klausītāja perspektīvas, bet tad, kad savu duetu dziedāja Žans un Žanna, man prātā “rādījās” Uldis un Baibiņa no “Pūt, Vējiņi”. Komponists ir izmantojis dažādu žanru motīvus, sākot ar kormūziku un beidzot ar deju mūzikas ritmiem. Uzskatu, ka kopumā izvēle ir bijusi laba un mūzika bija atbilstoša katrai ainai, bet kā jau teicu, traucēja līdzība ar iepriekšējiem uzvedumiem.

ZANNA_DARKA-Janaitis-2743
Skats no izrādes. // Foto: Gunārs Janaitis

Kopsavilkumā varu teikt, ka, lai gan ar saviem veiksmīgajiem mirkļiem, šī izrāde bija vilšanās. Galvenā problēma ir saprast, kāds bija šīs izrādes vēstījums, jo manā skatījumā tas pazuda pusceļā līdz skatītājam. Tāpēc režisora ieceres ar šo uzvedumu var tikai minēt.

Kad trīc rokas un sirds paātrinās… (1984)

Ir sajūta, ka pēdējo nedēļu laikā ir sasnigusi pēdējo trīs gadu norma, tāpēc braukšana četru stundu garumā, pa šoseju uz Liepāju nav pārāk vilinoša. Bet ir gadījumi, kad tas ir tā vērts. Šīs būs manas pārdomas par izrādi “1984” Liepājas teātrī.

Pirms izrādes, vairāku mēnešu garumā, biju ievākusi atsauksmes. Lai gan neviens, kas izrādi ir redzējis, nevarēja noliegt to, ka izrāde ir izdevusies, saņēmu ļoti daudz brīdinājumus par tās skarbo sižetu. Lai gan es pati neesmu lasījusi leģendāro Džordža Orvela romānu (ar to es nelepojos), un man bija tikai ļoti aptuvens priekšstats par to, ko varu sagaidīt, pārsteigta es nebiju. Izdzirdot Lauras Grozas – Ķiberes vārdu, skatītājs, kuram ir kaut neliela pieredze skatoties šīs režisores iestudējumus, jau tiek, bez sīkākiem paskaidrojumiem, brīdināts, ka izrāde nebūs tiem cilvēkiem, kas nevēlas domāt. Un tieši tā arī bija. “1984” ir smags emocionālais pārdzīvojums, līdz līmenim, kad rokas sāk trīcēt un pulss pareizinās ar divi, tāpēc šo izrādi ir ļoti grūti vērtēt racionāli, un es to pat pārāk necentīšos darīt. Tas brīdinājumam.

EdgarsFoto_1067
Vinstons – Egons Dombrovskis un O’Braiens – Gatis Maliks. // Foto: Edgars Pohevičs

Laura Groza – Ķibere kārtējo reizi nav baidījusies iestudēt sarežģītu materiālu. Izrādē tiek attēlota antiutopija, kurā tu nevari būt drošs, kas šodien ir par gadu, kur nu vēl datumu. Visiem dzīvi pārvalda Domu policija, un Lielais Brālis vēro katru soli. Tādi saukļi kā “Karš ir miers” un “Brīvība ir verdzība” cilvēkiem tiek dzīti zemapziņā tik ļoti, ka viņi paši vairs neatšķir īstenību no izdomājumiem. Un patiesībā, viņu realitāte balstās uz kādas augtākas varas izdomājumiem. Sabiedrība ir “nozombēta” un tic visam, ko viņiem saka. Vinstons( Egons Dombrovskis) ir palicis tikpat kā vienīgais, kurš, vismaz tīri iekšēji, cīnās pret notiekošo. Par nelaimi, tas arī ir tas, kas viņu noved līdz 101. istabai un gandrīz nāves. Un šausmu neizbēgamo tuvošanos var just visas izrādes garumā.

2 stundas un 20 minūtes garo viencēliena izrādi var sadalīt divās daļās – sākums un televiktorīna. Pirmajā daļā sižetiskā darbība norisinās diezgan lēni. Redzam ieskatu vispārējos cilvēku uzskatos un uzvedībā, pakļaujoties Lielā Brāļa absurdajām komandām ekrānos – 20 minūšu naids, sporta pusstunda utml. Īstā stāsta attīstība sākas tad, kad Vinstons satiek Džūliju (Anete Berķe), saprot, ka viņa domā tāpat kā viņš, un iemīlas viņā. Ne velti, izrādes sākumā, kad visi izrādes varoņi, sasēdušies aplī, lasa Vinstona dienasgrāmatu, tiek teikts: ” Stāsts sākas tad, kad Vinstons satiek Džūliju.” Sākot no tā brīža, divu stundu garumā, notiek kāpinājums līdz neizbēgamajam. Režisore, saspiežot izrādi vienā cēlienā, ir panākusi to , ka sižeta plūdums ir vienmērīgs un pakāpenisks, tādā viedā atstājot vēl lielāku iespaidu uz skatītāju, jo sajūta, ka tūlīt notiks kas briesmīgs, nepamet visu izrādes laiku. Un tieši tā jau arī notiek. Spīdzināšana 101.telpā ir izveidota kā eksplozīvs šovs 40 minūšu garumā, kas ir piesātināts ar krāsām un dejām. Nosacīti, tas padara sižetu vieglāk “panesamu”, bet tajā pašā laikā, tas liek šermuļiem skriet pār kauliem.

EdgarsFoto_1454
Skats no izrādes. Televiktorīna. // Foto: Edgars Pohevičs

Par izrādes vizuālo un muzikālo noformējumu ir parūpējusies izcila Latvijas teātra skatuves komanda – scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Liene Grava, komponists Kārlis Auzāns un video mākslinieks Andris Vētra. Viss iepriekšminētais padara izrādi par eksplozīvu krāsas karuseli, no kura ir grūti atraut acis. Viss uz skatuves redzamais saspēlējas tik labi, ka nevar noteikt, kurš ir izdomājis ko. Un tas arī nav svarīgi. Scenogrāfija ir veidota kvadrātveida laukumos, katrs savā krāsā, un kostīmi šiem laukumiem ir pieskaņoti. Izrādes laikā varoņi pārvietojas pa laukumiem, piekļaujoties sienai un ļaujot tērpam saplūst ar to, tādā veidā tikai pastiprinot sajūtu, ka Lielais Brālis redz it visu. Vienīgais, kas atšķiras no pārējiem ir Vinstons, kurš visu izrādes laiku ir ģērbies tumši zilā kostīmā, tādā veidā laužot krāsu barjeras. Andra Vētras veidotie video arī ir veidoti pārspīlētās krāsās un spilgtiem saukļiem pilni, kas manī radīja vēl lielāku nepatiku pret Domu policiju un žēlumu pret visiem izrādes varoņiem, kuri to uztver kā vienīgo patiesību.

Šajā izrādē milzīga nozīme ir izrādījusies kustībām un horeogrāfijai. Gan deju numuri, gan it kā nemanāmas kustības ir pārdomāti iestudētas. Izcili ir izdevušās dejas, ar kurām ir attēlotas abas Vinstona un Džūlijas seksa ainas. Kamēr pirmajā ainā Grava ir izmantojusi tikai zaļo zālāju skatuves vidū, otrajā ainā tiek izmantota visa divstāvīgā scenogrāfija, kas ne tikai izskatās efektīgi, jo varoņi atkal lauž krāsu barjeras, bet arī prasa pamatīgu fizisko izturību no aktieriem. Vēl ļoti iespaidīgs likās mirklis Televiktorīnas laikā, kad O’Braiens (Gatis Maliks) un Dziedošie sanitāri (Sandis Pēcis, Viktors Ellers, Edgars Ozoliņš) palēlinājumā apturēja laiku. Patiešām bija sajūta, ka laiks ir apstājies. To visu pavadīja Kārļa Auzāna mūzika. Tā kā režisore jau iepriekš ir sadarbojusies ar Auzānu, komponists ir atradis veidu, kā katram notikumam iestudējumā piešķirt vēl spilgtāku emocionālo nokrāsu.

edgarsfoto_1066
Skats no izrādes. // Foto: Edgars Pohevičs

Aktierdarbs ir izcils gan pirmajā, gan otrajā plānā. Anda Albuže un Leons Leščinskis atveido Pārsonu un viņa kundzi, kuru bērnam (Terēze Laukšteina) jau mazā vecumā ir iemācīti pastāvošie principi, ka absurdo likumu pārkāpējus vajag sodīt. Pašu vaina jau lielā mērā ir, bet ne viens ne otrs varonis nespēj noslēp bailes no pašu bērna. Gan šausmas ar kādām Pārsona kundze skatījās uz mazo meiteni, kad viņa ar sajūsmu runāja par nāvessoda izpildi TV ekrānā, gan bailes ar kādām Pārsons stāstīja par meitas nodevību beigās, bija tādas kurām atliek vien just līdzi. Terēzes Laukšteinas atveidotais bērns, jeb Mazā māsa ir dzimusi un augusi pasaulē kur valda Domu policija, līdz ar to neko citu tā nezina. Viņai ir “izskalotas smadzenes” un iegalvots, ka “karš ir miers”. Varone ir tērpta pieaugušai sievietei raksturīgā kostīmā un cepurē, kas padara viņu vizuāli pieaugušāku un līdz ar to vēl biedējošāku. Meitene ir arī ļoti svarīga daļa no Vinstona spīdzināšanas, jo tieši viņa pienes O’Braienam  dažādus moku rīkus, ko izmantot pret Vinstonu.

edgarsfoto_1428
Dziedošie sanitāri – Viktors Ellers, Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Vinstons – Egons Dombrovskis // Foto: Edgars Pohevičs

Apvienība  “Dziedošie sanitāri” kuras sastāvā bija Sanda Pēča, Edgara Ozoliņa un Viktora Ellera atveidotie spīdzinātāji, bija interesants piegājiens, lai padarītu spīdzināšanu 101.telpā vieglāk “panesamu”, bet tajā pašā laikā tieši briesmīgāku. Sanitāru galvenais uzdevums ir nogriezt Vinstonam pirkstus, izraut zobus un citos veidos viņu fiziski lauzt. Un to viņi arī dara, bet to visu pavada sajūsmas pilnas dejas un smiekli, kliedzot tādus izsaucienus, kā “seksam nē!” un dziedot “anatomloto” tituldziesmu. Lai gan deju numuri un dziesmas, kurām tekstu un mūziku ir sacerējuši paši aktieri sadarbojoties ar Normundu Kalniņu, ir bez šaubām izklaidējošas un vedina uz smiekliem, tur jau slēpjas tās šausmas. Teiksim tā – skatītājs, vismaz es, nonāk pamatīgā prāta cīņā pats ar sevi. Gribās smieties, skatoties priekšnesumus, bet pietiek vien pagriezt galvu nedaudz pa labi un ieraudzīt Vinstona izmocīto stāvu, lai smiekli pazustu. Vēl viens plusiņš režisorei par izdomu. Izrādes pirmajā daļā aktieri atveido citus tēlus, kuri parādās tikai divās vai trīs ainās, bet katram no viņiem ir visai liela nozīme. Piemēram, Viktora Elllera atveidotais Čeringtons ir tas, kurš parāda Vinstonam un Džūlijai “telpu bez ekrāniem” un patiesībā ir nodevējs. Tāpēc Televiktorīna ir visu Vinstona šausmu un nodevību apvienojums ar O’Braienu priekšgalā.

edgarsfoto_1419
Bērns – Terēze Laukšteina, O’Braiens – Gatis Maliks, Vinstons – Egons Dombrovskis // Foto: Edgars Pohevičs

Gata Malika atveidotais O’Braiens ir kā krāsu sprādziens. Lai gan Gati Maliku jau ir bijusi iespēja redzēt vairākās lomās, šeit aktieris parādās pilnīgi citā gaismā. Var just, ka izrādes pirmajā daļā Maliks “taustās” un nejūtas pilnīgi ērti, jo O’Braiena parādīšanās dialogos ir maza un viņam neizceļoties ir jāiegūst Vinstona uzticība, ko viņš arī izdara. Var redzēt, ka varonis ir, bet viņš ir visai neizteiksmīgs. Toties, Televiktorīnā viss mainās līdz nepazīšanai. Aktieris tiek izmainīts  vizuāli – uzvilkts kostīms magoņu rakstā, uzkrāsotas lūpas, uzlikts vaigu sārtums un pierē ieveidots matu vilnītis. Var just, ka tā ir forma, kurā aktieris jūtas labi. O’Braienam ir dotas 40 minūtes, kurās viņam, visiem sev zināmajiem veidiem, jāsalauž Vinstona garīgā pretestība. Un jāsaka, ka tur būtībā viss ir atkarīgs no Malika un Dombrovska. Lai gan, teksts un scenārijs nemainās, katrā izrādē viņi paši var izlemt kurš ir Vinstona lūzuma punkts – cik daudz O’Braeinam būs jāpūlas, cik ilgi Vinstons cīnīsies pretī. Maliks O’Braiena lomā burtiski spridzina un dara visu ar tādu pārliecību, ka uzmetas zosāda. Malika “zelta gājiens” manās acīs ir izrādes beigās, kad O’Braiens izlemj salauzt Vinstona pēdējās pretestības paliekas pats, bez sanitāru palīdzības, uzrīdot Vinstonam žurkas. Tas bija brīdis kurā sametās nedaudz šķērmi no notiekošā. Un šādā izrādē tas nozīmē, ka viss ir izdarīts kā vajag.

EdgarsFoto_1984
Vinstons: Egons Dombrovskis // Foto: Edgars Pohevičs

Egons Dombrovskis šajā izrādē ir izcils. Un es nebaidos šā vārda. Jau no paša sākuma, kad visi pārējie izrādes varoņi lasa Vinstona dienasgrāmatu, un aktierim ir jāskrien uz trenažiera un tikai jāklausās, viņš ir tēlā. Un tur arī paliek līdz izrādes noslēgumam, kad izdziest gaismas. Kopā ar Aneti Berķi viņi rada skaistu, bet tajā pašā laikā traģisku mīlas stāstu starp viņu varoņiem Vinstonu un Džūliju, kuram ir grūti nejust līdzi. Vistraģiskākā aina manai romantiķes būtībai šķita izrādes priekšpēdējā aina, kurā pēc Vinstona salaušanas abi varoņi šēž uz zemes, sarunājas un Džūlija raud. Jo nekas cits jau nav palicis. Vinstonam pat nav tik daudz. Viņiem ir atņemts viss, viņi viens otru ir nodevuši. Džūlija saka vārdus, kas visu notikušo apvieno: “Reizēm viņi ar kaut ko draud. Ar kaut ko tādu, ko nevar izturēt. Un tad ir jāsaka – nedariet to man, dariet to kādam citam.” Pat ja šis, kāds cits, ir mīļotais cilvēks. Šajā ainā, šķiet, ka visa zāle vibrē. Spīdzināšanas ainā 101.telpā, ir ļoti viegli ļaut temperamentam brīvu vaļu un sākt ārdīties, bet Dombrovskis to neizdara. Viņa varoņa sāpes un ciešanas ir tik īstas, ka rodas liela interese, kas aktierim darās galvā tajā brīdī. Bet tajā pašā laikā – labāk nezināt. Jo galvenais jau ir tas, ko var redzēt un sajust.

EdgarsFoto_1482
Dziedošie sanitāri – Viktors Ellers, Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, O’Braiens – Gatis Maliks, Vinstons – Egons Dombrovskis. // Foto : Edgars Pohevičs

“1984” Liepājas teātrī ir mākslas darbs. Tāds, kas emocionāli “iepļaukā” skatītāju un liek domāt vēl ilgi. Sajūta, ka Lielais Brālis mūs visus vēro, nepamet. Un skatoties uz vispārējo situāciju pasaulē,  taisnība vien ir. Tieši tāpēc tā “pļauka” ir tik stipri jūtama un tik ļoti vajadzīga.

Ne balts, ne melns. (M.Butterfly)

Mums katram ir tās izrādes, kuras patīk vairāk par citām un ir vēlme redzēt tās atkārtoti. Ja tu esi cilvēks, kas teātri apmeklē salīdzinoši bieži, tu, visticamāk, zini par ko es runāju. Arī man ir šādas izrādes. Pēc trešās skatīšanās reizes dalīšos savās pārdomās par Dailes teātra izrādi “M.Butterfly”.

Mēs visi kādreiz dzīvē esam pārģērbušies par kādu vai kaut ko citu, par godu kādam pasākumam vai ballītei. Daudzi, iespējams, kādreiz dzīvē pat ir pārģērbušies par pretējā dzimuma pārstāvi. Tas viss ir jautri un interesanti, jo katram reizi pa reizei patīk izlikties par kādu, kas viņš nav, vai gluži pretēji – par ko vēlas būt. Ik pa laikam tā ir interesanta pieredze – vērot kā apkārtējie reaģē un ko par to domā. Bet vai tu spētu izlikties 20 gadu garumā? Šī ir tikai viena no tēmām par ko izrāde liek aizdomāties.

Izrādi iestudējusi Laura Groza – Ķibere, kas nu jau ir kļuvusi īpaši atpazīstama ar to, ka iestudē dažādus sarežģītus un emocionāli smagus darbus. Lai gan šobrīd Dailes teātrī un Liepājas teātrī ir skatāmi vairāki šāda veida uzvedumi Grozas – Ķiberes režijā, “M.Butterfly” bija viņas pirmais nopietnais pieteikums šajā lauciņā. Un jāsaka, ka veiksmīgs. Ne pilnīgi veiksmīgs, bet visai veiksmīgs. Veidojot šo izrādi režisore ir ne tikai pamatīgi strādājusi ar aktieriem, bet arī kārtīgi izanalizējusi, ko viņa ar šo izrādi ir gribējusi pateikt. Par nelaimi (vai laimi), es neesmu redzējusi ne Deivida Kronenberga “M.Butterfly” (1993), kuras pamatā ir tas pats sižets, kas izrādē, ne Mariona Geringa režisēto filmu “Madame Butterfly”(1932), kura tik daudz tiek pieminēta izrādē, tāpēc īsti nevaru salīdzināt sižeta interpretācijas. Bet tas, iespējams, pat ir labi. Groza – Ķibere ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem ir centusies apspēlēt tādas tēmas kā homoseksualitāte (jā, tikumības likuma atbalstītāji var šausmās ieplest acis), vīrieša vara pār sievieti un pretēji. Izrāde ir būvēta pa daļiņām, analizējot katru vizuālo niansi uz skatuves un galveno varoņu attiecības.

M.BUTTERFLY-Janaitis-9856
Dainis Grūbe un Juris Žagars. Skats no izrādes. // Foto: Gunārs Janaitis

Par izrādes vizuālo tēlu parūpējās scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa. Gan scenogrāfijā, gan Song Lilingas (Dainis Grūbe) tērpos dominē divu krāsu kontrasts – melns pret sarkanu, tumsa pret kaisli . Turpretim visiem pārējiem varoņiem, ieskaitot otru galveno tēlu, franču diplomātu, Renē Galimāru (Juris Žagars), kostīmi bija neizteiksmīgi pelēkos toņos. Tas ir lielisks veids kā parādīt to, ka Song Lilinga izceļoties uz pārējo fona, ir kas neparasts un nesaprasts, bet tajā pat laikā tik ļoti valdzinošs. Pelēkā, vienādā sabiedrības masa, kas ir satikušies, lai apspriestu kādu, kas izceļas uz parastā fona. Jāuzslavē Vītoliņa arī par to, ka viņai ir izdevies radīt nevis tikai vienu, bet vairākas kleitas Daiņa Grūbes varonim, kuras vēlāk, balstoties uz paša aktiera vārdiem, ir savā veidā kļuvušas par viņa “treniņtērpu”, gatavojoties izrādei. Gandrīz visām kleitām ir dziļš izgriezums mugurpusē, kas atsedz aktiera muguru, un piedurknes, kas ļauj pamanīt aktiera muskuļotās rokas, tā veidojot sava veida paradoksu maigajam sievietes tēlam.

Scenogrāfija, kā jau ierasts Mārtiņam Vilkārsim, bija masīva. Skatuves aizmugurējā daļā atradās milzīga mūra siena (mans minējums, ka tā ir simboliska versija par Lielo Ķīnas mūri, bet es tikpat labi varu kļūdīties), uz kuras tika rādīti visi izrādē izmantotie video. Siena tika arī izmantota kā atskats pagātnē un logs uz Galimāra sapņiem, jo gan meitenes no žurnāla, gan visi Song Lilingas dziedājumi tiek izrādīti caur sienu. Arī Song Lilingas alter ego (lasīt: dziedāšanas balsij),operdziedātajam Sergejam Jēgeram bija atvēlēta vieta mūra sienas pašā augšā. Jāsaka, ka tā ari bija Jēgera vienīgā funkcija šajā izrādē. Priekšplānā, kur norisinās izrādes galvenā darbība un tiesas sēde, ir novietota sarkana, būrim līdzīga konstrukcija, kurā ir iekārtota Song Lilingas istaba. Apkārt tai ir izvietoti krēsli, kuros sēž visi, kas atnākuši noskatīties Galimāra dzīvesstāstā, visu laiku viņu vērtējot. Tādā veidā ir veikli izdevies panākt papildus iespējas, darbības laika maiņai izrādes gaitā.

M.BUTTERFLY-Janaitis-0453
Skats no izrādes. Priekšplānā: Dainis Grūbe, Juris Žagars // Foto : Gunārs Janaitis

Par izrādes muzikālo noformējumu ir parūpējies komponists Kārlis Auzāns. Mūzika rada ļoti piemērotu noskaņu, it īpaši galvenā tēma (ar to saprast sākumā un beigas skanošo). Komponists ir uztvēris izrādes sajūtu un padara šo skatuvisko piedzīvojumu aizraujošu un vieglāk izprotamu. Ne velti Laura Groza – Ķibere, arī pēc šīs izrādes ir sadarbojusies ar Kārli Auzānu citos savos iestudējumos (“Frankenšteins” Dailes teātrī, “1984” Liepājas teātrī).

Izrādes otrā plāna varoņi ir nedaudz sarežģīts jautājums. Ģirts Ķesteris, Galimāra labākā drauga Marka lomā, ir pārspīlēts, bet tajā pašā laikā arī viņa varonis ir pompozs. Aktieris balansē uz robežas starp lielisku atbilstību tēlam un galīgu pārspīlējumu. Dažbrīd nevar īsti saprast kurā pusē Ķestera tēlojums nobīdījies. Kristīne Nevarauska un Ilze Ķuzule – Skrastiņa savu funkciju izrādē veic, atveidojot dažādus mazsvarīgus tēlus (meitenes no žurnāla, meitenes priekš vienas nakts sakara, geišas Song Lilingas priekšnesumos u.c.). To viņas veic ļoti atbilstoši lomu noskaņai, proti tīri ilustratīvi. Vienīgais, ko skatītājs skaidri varēja noprast no Jura Bartkeviča atveidotā Galimāra priekšnieka, Manuela Toulona, bija tas, ka šo vīrieti vilina seksuālas attiecības ar Austrumu sievietēm. Pats par sevi, tas nebūtu slikti, jo varonis būtībā ir tikai garāmejošs pagātnes tēls, bet tajā pašā laikā rodas jautājums – vai tas vispār bija vajadzīgs? Šāds pats jautājums rodas par Pētera Gaudiņa atveidoto tiesnesi, jo viņš ir vienīgais no tiesas dalībniekiem, kurš nepiedalās nevienā no atmiņu ainām, tādā veidā visu izrādi pavada, sēžot pie galda un tikai vērojot. Vitas Vārpiņas atveidotā Helga bija ļoti uzsvērti tikumiska sieva, tāpat kā Lilitas Ozoliņas biedre Čina bija izveidota kā komunistiskās Ķīnas “mātīte”.  Vai visi šie pārspīlējumi bija vajadzīgi? Tas ir jautājums, kurš paliks karājoties gaisā.

M.BUTTERFLY-Janaitis-1392
Juris Žagars // Foto: Gunārs Janaitis

Tomēr visu atsver lieliskais pirmā plāna duets – Dainis Grūbe un Juris Žagars. Viņu starpā valda maģiska saspēle, ka vēlāk ir vērojama arī Oskara Koršunova iestudējumā ” Izraidītie”. Abi, būdami heteroseksuāli vīrieši, nospēlē savu varoņu mīlestību ar tik pārliecinošu kaisli, ka rodas iespēja vērot vienu no skaistākajiem mīlas stāstiem uz teātra skatuves pēdējo sezonu laikā. Juris Žagars parāda sava tēla valdonīgo personību, kurš domā tikai par to kā iegūt varu pār savu iekāroto sievieti, likt viņai gaidīt viņu un pazemoties viņa priekšā. Aktieris iemiesojas visās sava tēla rakstura šķautnēs – gan vientuļajā nūģī no skolas laikiem, gan cerīgajā franču diplomātā, kurš tikko ir ieradies Ķīnā, gan mīlniekā, kuram Song Lilinga salauza sirdi. Tiek izceļots cauri visām šīm fāzēm, kur visu dzīvi viņš ir centies panākt savu absolūto pārākumu, bet beigās izrādās, ka viņš ir bijis tas par kuru kāds valdīja.

M.BUTTERFLY-Janaitis-9714
Skats no izrādes. Centrā: Dainis Grūbe // Foto: Gunārs Janaitis

Dainis Grūbe ir izdarījis, varētu teikt, neticamo. Neskatoties, ka pirms šī iestudējuma viņam ļoti spilgtu dramatisku lomu nav bijis, šo viņš paveica ar joni. Var redzēt, ka ir ļoti smagi strādāts ar kustību mākslinieci Ingu Krasovsku, kas ir palīdzējusi viņam tikt skaidrībā ar to, kā būtu jākustas sievietei, kas patiesībā ir galvenā iezīme, kas tik ļoti viņa tēlojumā pārliecina. Un ir noticis milzīgs darbs kopā ar režisori, kura būtībā viņu ar šo lomu ir izaudzinājusi kā aktieri un nostādījusi skatuviski pašu uz savām kājām. Ne velti šo izrādi var uzskatīt par dzimšanu, bezmaz vai, iespaidīgākajam tandēmam Latvijas teātros pēdējo gadu laikā. Grūbe pārliecina ne tikai ar savu vizuālo tēlu un balss tembra maiņu, bet arī ar emocionālo sniegumu. Kā jau minēju – mīlestība abu galveno varoņu starpā ir tik ticama, ka skatītājs dzīvo līdzi.  Arī Song Lilingas personība ir ļoti intriģējoša – gadiem ilgi melo, bet tomēr mīl. Tas liek domāt par to, ka nekas jau patiesībā nav melns vai balts, bet gan pelēks kā pārējo varoņu tērpi.

Es neuzskatu, ka šī ir veiksmīgākā izrāde ne Lauras Grozas – Ķiberes, ne aktieru karjerā, bet šis noteikti bija veiksmīgs un vajadzīgs atspēriena punkts kā režisorei, tā Dainim Grūbem. Un skaists jau bija tas atspēriena punkts.

Dejas un dziesmas nedēļas garumā. (Šikās kāzas)

Šajās aukstajās dienās, kad visi daudz labprātāk savu brīvo laiku pavada gultā zem segas, nevis dodoties ledainajās ielās, teātra raidījumu cikls “Teātris.zip” ir tieši laikā. Te ir atskats uz 2.janvārī rādīto Liepājas teātra izrādi “Šikās kāzas”.

4.janvāris. Pirmā diena atpakaļ skolā pēc garajām svētku brīvdienām. Domāju, ka ir lieki piebilst to, ka man visas dienas garumā neprātīgi nāca miegs un visu laiku nomāca apziņa, ka es daudz labprātāk atrastos jebkur citur, tikai ne skolā. Nīgra atvelkos mājās, iekrītu gultā, nolādu visu pasauli par to, ka dzīve šķiet tik grūta un izlemju, ka jāpaskatās televizors. Redzu, ka Lattelecom arhīvā ir pieejamas “Šikās kāzas”. Izlemju, ka noskatīšos. Vai, cik tā bija laba izvēle!

Skatoties Dž. Dž. Džilindžera komēdijas, vai komēdijas vispār, skatītājs uzņemas zināmu risku.  Varbūt pat nedaudz lielāku nekā ejot uz citu žanru izrādēm. Kāpēc? Jo, lai iestudētu labas komēdijas, manuprāt, jābūt absolūtajai gaumei. Galvenais iemesls – cik cilvēku, tik humora izjūtu. Visiem jau šā vai tā neizpatiksi, bet var mēģināt trāpīt tā, lai patiktu vairākumam. Tā ir kā balansēšana uz naža asmens, kur, ja paslīd kāja, var iekrist vienā no divām galējībām. Pirmā – uz skatuves notiek stīva darbība un smiekli nenāk. Otrā – uz skatuves notiek pilnīgs haoss un skatītāji nesaprot par ko vajadzētu smieties un vienkārši ķiķina bezjēgā. Pat nezinu, kas ir sliktāk. Ar šo izrādi Džilindžers visai precīzi nobalansēja uz šī  “asmens”.

kazas1
Skats no izrādes // Foto: Ziedonis Safronovs

Izrādes pamatā ir Robina Hodona luga “Šikās kāzas”. Sākumā īsi atstāstīšu izrādes sižetu. Bils (Mārtiņš Kalita) ir topošais vīrs, kurš kāzu rītā pamostas viesnīcas numuriņā, gultā, kopā ar svešu meiteni (Agnese Jēkabsone). Lielākā nelaime tāda, ka iepriekšējā naktī, vecpuišu ballītē, Bils tā piedzēries, ka neatceras, kā nonācis šādā situācijā. Visa izrāde būtībā ir par to, kā Bils ar sava labākā drauga un vedējtēva Toma (Gatis Maliks) un viesnīcas istabenes (Anete Berķe) palīdzību cenšas šo notikumu noslēpt no savas līgavas (Signe Ruicēna). Protams, kā jau situāciju komēdijā, nekas nevar noritēt gludi, tāpēc Bils sapinas pats savos melos un rodas vispārējs apjukums, ar ko izrādes varoņi vairs nespēj tikt galā. Jāsaka, ka dažbrīd sižets ir nedaudz “pārmudrīts”, bet jautrība tādēļ, iespējams, pat bija lielāka.

kazas
Signe Ruicēna // Foto: Ziedonis Safronovs

Izrādes noskaņai ļoti atbilstošu vizuālo tēlu ir radījuši kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa un scenogrāfs Varis Siliņš. Katram tēlam radīts atbilstošs tērps. Piemēram, Signes Ruicēnas atveidotā Reičela ir ieģērbta visai lietišķā kostīmā, tādā veidā parādot viņas nopietnību un viņas mati ir satīti matu ruļļos parādot nodošanos kāzu plānošanai. Turpretim Mārtiņa Kalitas atveidotais Bils ir uzvilcis nekārtīgu uzvalku, tādā veidā parādot tieši pretējo. Vara Siliņa veidotā scenogrāfija sastāv no divām tumši sārtām istabām, dīvāna un gultas, kas rada romantisku noskaņu komiskajam mīlas stāstam. Krāsas kopā saspēlējas ļoti labi, tāpēc izrādi ir patīkami skatīties, kaut vai tīri skatuviski.

 

Milzīga nozīme, bija mūzikai un Ingas Krasovskas horeogrāfijai. Es pat teiktu, ka tā bija mana mīļākā izrādes daļa. Izrādē tika izmantotas dziesmas no īru dziedātāja Džo Dolana repertuāra. Jāsaka, ka meklējot mūziku režisors ir pacenties – teksti dziesmām ir tik brīnumaini, ka savienojot tos kopā ar aktīvu horeogrāfiju sanāk viens krāsains un muzikāls komēdijas karuselis. Katram varonim ir izveidots kas līdzīgs muzikālai vizītkartei ar kuru varoņi sevi iepazīstina uznākot uz skatuves, kas ir lieliska un viegli uztverama ideja. Es domāju, ka nav cilvēka, kuram vismaz nākamās 24h pēc izrādes galvā neskanētu “Hush, Hush Maria” un acu priekšā nedejotu Mārtiņš Kalita un Gatis Maliks. Ja tomēr tu esi šāds cilvēks – man tevis ir žēl, jo tas ir jauks skats. Mani tas priecēja kādu nedēļu.

kazas1
Gatis Maliks // Foto: Ziedonis Safronovs

Par aktieriem varu teikt daudz labu vārdu. Pirmkārt – akieri, esot kursabiedri, ļoti labi saspēlējas savā starpā. Otrkārt – ar humora izjūtu viņiem viss ir kārtībā. Gatis Maliks un Mārtiņš Kalita visas izrādes garumā uztur enerģiju ar asprātīgām intonācijām pareizajos mirkļos. Gata Malika parādītais izmisums par radušos situāciju ir tik reāls, ka viņa atveidotā Toma paliek žēl. Arī Mārtiņš Kalita rada visai skaidru sava varoņa raksturu, proti, ka viņš būtībā nav tāds kretīns kā varētu sākumā šķist, vienkārši ir pamatīgi “ieberzies”. Anete Berķe, kuru komiskā tēlā biju jau redzējusi Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā traģikomēdijā  “Sasodītais sarkanais mēness”, izskatījās kā nonākusi savā elementā.  Jau atkal smējos līdz elpas izsīkumam. Nedaudz vājākas bija Agnese Jēkabsone un Signe Ruicēna.  Abas aktrises izdarīja labu darbu un centās, bet kaut kas nedaudz pietrūka. Agneses Jēkabsones gadījumā pieļauju, ka komēdija nav gluži viņas žanrs, jo dramatiskās lomās viņa sevi ir spēcīgi pierādījusi. Par Signi Ruicēnu man ir grūti spriest, jo diemžēl neesmu redzējusi viņu nevienā citā lomā. Vienīgā aktrise, kura šajā izrādē nepārliecināja nemaz bija līgavas mātes atveidotāja Ilze Trukšāne. Šeit, iespējams, nedaudz pietrūka dabiskā humora izjūta, jo tēlojums šķita pārspīlēts.

kazas2
Mārtiņš Kalita un Agnese Jēkabsone // Foto: Ziedonis Safronovs

Kopsavilkumā – izrāde bija laba atpūta. Manuprāt, skatoties izrādi TV ekrānā nevar iegūt tās pašas emocijas un sajūtas, kā sēžot teātra zālē, bet visai precīzu ieskatu var gūt. Diemžēl izrādi ieteikt noskatīties vairs lielas jēgas nav, jo Liepājas teātra repertuārā tā nav kopš 2015.gada oktobra, un “Teātris.zip” to piedāvāja noskatīties tikai līdz 9.janvāra vakaram, bet varat pieņemt, ka šādu aicinājumu esmu izteikusi un izsūtījusi Visumā.

 

Cerībā, ka jums negadīsies kā Bilam,

Anna.

 

 

Jautrība ar lāstekām uz mēles. (Gribu ziemu. Īsto.)

Janvāris jau ir gandrīz pusē, tā ka šo un to ir gadījies redzēt. Šis būs neliels viedoklis par “Gribu ziemu. Īsto.” Nacionālajā teātrī.

       3.janvāris, plkst. 12:00. Šī ir pirmā diena, kad šā gada Latvijas ziemā ir sniegputenis. Tā teikt – īsta ziema. Ļoti atbilstoši izrādes nosaukumam, starp citu.

        Jau ieejot pa ārdurvīm, uz kāpnēm stāv Jānis Vimba, kurš citē dzeju, Kristaps Ķeselis, kurš spēlē ģitāru, Arturs Krūzkops, kurš aicina nofotografēties, kā arī citi aktieri. Līdz ar to, jau no paša sākuma skatītājs ir izklaidēts, jo būsim godīgi – mums visiem patīk, ja ir tāda iespēja, pakoķetēt ar aktieriem. Nonākot zālē, var redzēt, ka uz skatuves atrodas mūzikas instrumenti, gluži, kā novietoti priekš mūziķiem, kas arī raisa interesi un pat pārliecību – šis būs jautri.

       Kad izrāde sākas uz skatuves uznāk “vakara vadītājs ” Jānis Āmanis. Bez šaubām, parodējot pats sevi, no laika, kad viņš kopā ar Maiju Silovu vadīja šovu “Dejo ar Zvaigzni”. Jāsaka, visu cieņu – viņa pārspīlētie joki bija kā naglai pa galvu. Vienā mirklī, gan arī pats aktieris nedaudz apsmējās, bet tas ir piedodami. Aktieri kopumā visi ir ļoti atraktīvi un artistiski – ne velti ir radies šis “Īsto” projekts. Pirmajā cēlienā visi aktieri bija ģērbušies smokingos un aktrises skaistās vakarkleitās, tādā veidā it kā radot svinīgo Vecgada vakara koncerta noskaņu, bet tajā pašā laikā izpildot populāras dziesmas gan no latviešu, gan pasaules repertuāra tik ļoti komēdiskā noskaņā, ka nekas cits vien neatliek kā smieties līdz asarām. Viena no manām mīļākajām pirmā cēliena dziesma noteikti bija Jāņa Vimbas izpildītā Imanta Kalniņa “Buramdziesmiņa”, kurai tika piešķirta traģikomiska nots.

ziema1
Ģirts Liuziniks, Jānis Vimba, Kaspars Zvīgulis // Foto: Agnese Zeltiņa

Otrais cēliens jau bija nedaudz atšķirīgs piedzīvojums. Smokingi tika nomainīti pret krāsainām žaketēm, garās kleitas pret košām un plīvojošām vasaras kleitām. Arī izpildītās dziesmas kļuva daudz aktīvākas un līdzīgākas diskotēkās dzirdamajam repertuāram. Lielisks piemērs – viena no pirmajām dziesmām otrajā cēlienā. Kamēr Mārtiņš Egliens tērpies 80.gadiem raksturīgā tērpā (ādas veste un rūtainas bikses) izpilda deju hitu, Ģirts Liuziniks un Raimonds Celms dodas skatītājos un aicina dāmas uz trakulīgām dejām. Man diemžēl jāsaka, ka šāda veiksme man neuzspīdēja, bet es to izbaudīju šā vai tā, jo vismaz izrādē, kuru es apmeklēju šīs dāmas bija ļoti apmierinātas ar šādu iespēju.

 

            Otrajā cēlienā, manās acīs, īpaši izcēlās Raimonds Celms un Kristaps Ķeselis. Mans mīļākais mirklis šajā izrādē, bez šaubām, bija, kad Celms paziņoja, ka meklē sev meiteni randiņam. Meitenēm bija jāzvana uz viņa (mākslīgo) telefona numuru un tad nu viņš vienai laimīgajai, kurai izdevās viņu sazvanīt nodziedāja serenādi. Jau atkal – diemžēl, man šāda veiksme nebija. Toties Ķeselis vienkārši izgaismoja manu dienu falsetā dziedot dziesmu par Jēzus krustā sišanu. Diemžēl dziesmas nosaukumu tā arī neizdevās atrast. Žēl, bija jautrs meldiņš.

            Tad vēl ļoti liels prieks abos cēlienos man bija par Kasparu Zvīguli, kurš šai izrādei par godu ir atgriezies uz skatuves un Agnesi Cīruli, kura ir jaunpienācēja šim projektam. Zvīgulis ar savu dumpiniecisko tēlu sagādāja nerimstošu jautrību un tieši viņš bija tas, kurš sāka zālē piedāvāt skatītājiem lāstekas, ko laizīt izrādes laikā. Nemaz nerunājot par to, ka ar tādu frizūru kā viņam, jautrība ir, tā teikt, “pa dzīvi”. Agnesi Cīruli man jāuzslavē par viņas brīnišķīgo dziedātājas talantu. Viņas izpildītais “Jungle Drum” galvā skanēja vēl ilgi.

              Par izrādes muzikālo noformējumu ir atbildīgs mūziķis Kārlis Kazāks. Jāsaka, ka dažbrīd es tiešām brīnījos, kā var ienākt prātā, pirmkārt – tādas dziesmas, otrkārt – tādas aranžijas (viss, protams, pozitīvā nozīmē). Apveltīts ne tikai ar instrumentālajām spējām, bet arī ar labām vokālajām dotībām, viņš “nozaga” pirmo cēlienu, kopā ar Raimondu Celmu un Kristapu Ķeseli izpildot grupas “Dakota” dziesmu “Kurtizāņu ugunskurs”. Noteikti jāatzīmē, ka izrādes/koncerta laikā visus mūzikas instrumentus aktieri spēlē paši. Pārmaiņus visi spēlē bungas, klavieres, ģitāras, akordeonu, harmonikas, trompeti un citus instrumentus, tādā veidā izveidojot paši savu, Nacionālā teātra bigbendu. Varēja arī ievērot, ka aktieriem viss uz skatuves notiekošais rada prieku un tādā veidā prieks radās arī skatītajiem.

ziema2
Ģirts Liuziniks un Kaspars Zvīgulis izpildot dziesmu “Umbrella”// Foto: Agnese Zeltiņa.

               Pēc šī visa varu teikt – izgāju no teātra saņēmusi kārtīgu enerģijas devu. Tā bija lieliska, svētku nobeigumam piemērota ballīte, kurā varēja smieties līdz asarām. Tā vien gribējās celties kājās un dejot līdzi aktieriem. To gan, kā jau jūs saprotiet es neizdarīju, bet gribēt jau nav kaitīgi. 😉

Ar nepacietību gaidot jaunos “Īsto” projektus,

Anna.

Pirmais sveiciens.

Sveiki, mani lasītāji!

Tātad tas mirklis ir klāt – esmu sākusi blogu. Tā teikt – jauns gads, jauni izaicinājumi. Gribēju šo blogu sākt jau līdz ar janvāra iesākšanos, bet tā kā esmu visai lēna (lasīt šādi: nejēdzu neko no tehniska rakstura lietām), tas interneta vidē nonāk tikai tagad. Šī būs, varētu teikt, manu domu savārītā zapte par dažādiem notikumiem pasaulē, kultūrā un galvenokārt – teātrī.

Mīlestība pret teātri manī ir jau sen, jo kad biju mazāka, mēs ar mammu kopā gājām uz gandrīz visām bērnu izrādēm Rīgas teātros. Nu jau pagājis kāds laiciņš, leļļu teātra mērķauditorijā vairs īsti neietilpstu (lai gan, manuprāt, cilvēks nekad nevar būt ar vecu labam leļļu teātrim), bet šī mīlestība ir šķietami tikai augusi. Esmu atvērta būtībā visiem teātriem, ja vien es, būdama rīdziniece, uz turieni varu nokļūt un tas ir man “pa kabatai”. Protams, man ir savi favorīti gan teātru, gan aktieru, gan režisoru vidū, bet tos es, vismaz pagaidām, netaisos afišēt. Varbūt ar laiku. 😉

Tas nu ir par to zapti, bet kas tad ir tie citi zvēri? Tie būtu kino, muzeji, koncerti un daudz kas cits. Viss, kas ir daļa no manas dzīves, bet varbūt nedaudz mazāka. Pa retam varbūt izteikšu kādu “lielo domu” par politiku un šo brīnumaino pasauli, kurā dzīvojam, bet no tā vispār centīšos maksimāli izvairīties.

Šis nu bija tāds nelielais ievads manā blogā. Tas, vai vēlies to apmeklēt vēl nākotnē, paliek tavā ziņā, bet es vienmēr priecāšos par to, ka kādu spēju ieinteresēt.;)

Uz drīzu tikšanos un jautru lasīšanu vēlot,

Anna.